Pastaiga? Varbūt skrējiens!

Šo savu bloga ierakstu rakstu, kad tikko esmu atgriezies no neliela skrējiena. Bet būšu godīgs - man nepatīk skriešana un nekad nav patikusi. Savas dzīves laikā es vairākkārt esmu regulāri skrējis un lielākais sasniegums bija kad gandrīz gadu vairākas reizes nedēļā skrēju ap 10km. Arī tagad mēģinu vismaz reizi nedēļā izskriet kādu aplīti, bet tikai tapēc, lai liktu savai sirdij pakustēties nedaaudz raitāk. Un atklāti sakot arī tapēc, ka mans Garmin pulkstenis rāda daudz interesantas informācijas pēc skrējieniem - un tos ir viegli salīdzināt. Atzīstos - esmu tehnoloģiju frīks, Ar katru reizi protam paliek nedaudz vieglāk saņemties un uzvilkt treniņtērpu un botas… Bet skriet joprojām man nepatīk.

Man patīk pastaigas. Vidēji garas, garas un ļoti garas. Pirms vairākām nedēļām apņēmos katru dienu noiet 10k soļu - neatkarīgi no laika apstākļiem un vietas kur esmu. Līdz šim šo apņemšanos esmu izpildījis. Gājis gan lietū, gan sniegā, bet pamatā ļoti brīnišķīgā laikā. Ja arī kādreiz ir bijis grūtak saņemties un iziet ārā, bet pozitīvās sajūtas pastaigas laikā to vienmēr ir atsvērušas. Un nav īsti nozīmes vai es eju pa pilsētu, pa mežiem vai vienkārši klejoju pa lauku ceļiem ap savu mājiņu. Pastaigas iedvesmo, īpaši tad, kad man pievienojas arī mana sieviņa. Tad varbūt paliek nedaudz mazāk laika pārdomām, bet es ticu ka tas ir arī iemesls, kādēļ mums nav neizrunātu lietu. Mums ir pietiekoši daudz laika lai izrunātu visas svarīgās un pat maznozīmīgās lietas. Secinājums ir viens - pastaiga ir ne tikai personīga, bet arī pāru terapija.

Kad kādu brīdi biju tā katru dienu staigājis, atcerējos, ka tuvējā pilsētiņā Rintelnā biju redzējis startu pārgājienam. PAmeklēju internetā un atradu to - Megamarsch (https://www.megamarsch.de/). Tad arī nolēmu ka vēlos tādā piedalīties. Kāreiz pēc dažām nedēļām bija paredzēts 50km pārgājiens Hanoverē, kas atrodas netālu no mums. Tālākais ko līdz tam bijām kopā ar sieviņu nostaigājuši vienā gabalā, pirms dažiem gadiem, bija 36km Siguldā. Atceros ka tas nebija vieglākais piedzīvojums, tādeļ savam pirmajam 50km Megamaršam sāku gatavoties nopietni. Viena no lietām par ko sāku nopietnāk domāt - ekipējums.

Parasti jau liekas, ka iešanai taču neko nevajag, varbūt vienīgi kurpes. Kurpes ir svarīgas, bet tas nav vienīgais. Sev pastaigām iegādājos labas kurpes jau pirms pāris gadiem. Esmu diezgan kautrīgs un veikalos parasti nemēdzu runāt ar pārdevējiem, bet tajā reizē Jack Wolfskin veikalā man paveicās ar pārdevēju, kas mani sīki izjautāja par to kur un kā es staigāju, kur plānoju staigāt un kādos laika apstākļos es to daru. Tad nomērija manas pēdas un pārdeva man kurpes, ar kurām es stgaigāju vēl joprojām. Nu gan jau būs laikam laiks tās mainīt. Būs iemesls meklēt apavu piegādātāju, ko piedāvāt šeit veikalā un pašam pārliecināties par kvalitāti tās lietojot. Par kurpēm ir skaidrs, bet tas nav vienīgais kas nepieciešams.

Rūpīgi izstudēju Megamarsh mājas lapā ieteikto līdzņemamo lietu sarakstu un pavadīju daudz laika meklējot lietas, kas neiedzītu mani līdz pārgājiena sākumam bankrotā, bet arī būtu pietiekoši ērtas un praktiskas. Neliela mugursoma, pirmās palīdzības komplektiņš, ūdens rezervuārs, trauki un ēdampiederumi, viegla lietus jaciņa, vēdersoma. Tās ir dažas lietas, ko sagatavoju savam pirmajam megamaršam. Es esmu liels militāro mugursomu fans - man ļoti patīk molle sistēma, kas ļauj somai piekabināt dažādus papildus modulīšus - izvēlējos nelielu 20L mugursomu. Tā, kā laiks solījās būt karsts, ūdenim izvēlējos nevis pudeli, bet mugursomā ieliekamu 3l ūdens maisu ar trubiņu dzeršanai. Pāris proteīna un augļu cukura batoniņi ko pagrauzt starp atpūtas stacijām un nolēmu ka esmu sagatavojies kā nākas.

Lai sevi nedzudz pārbaudītu nolēmu nedēļu pirms megamarša noiet pusi distances - 25km pa vietējiem kalniem. Distance mazāka, bet vairāk reljefa izmaiņas. Sapakojos un devos ceļā. Tā bija laba ideja. Kad trešo reizi pārkrāmēju somu, jo kaut kā ūdens trubiņa reizēm strādāja un reizēm ne, tad secināju ka nevis trubiņa ir aizspiedusies, bet es neesmu īsti sapratis kā dzeršanas vārsts īsti strādā. Labi ka to atkāļju pārbaudes pārgājienā. Paldies Dievam pirmās palīdzības komplektu nevajadzēja izmantot. Ar visu pārējo ekipējumu biju samērā apmierināts. Sapratu ka ne tikai kurpēm, bet arī zeķēm ir nozīme. Pārgājienā gāju ar labām darba zeķēm, bet tās priekš iešanas nebija vislabākās. Iegādājos pārgājiena zeķes, bet nolēmu mugursomā ielkikt arī pārbaudītās zeķes, ja nu jaunās zeķes nevēlas sadarboties. Tas ir viens no ļoti svarīgiem principiem - uz gariem pārgājienioem neko kas ir svarīgs nedrīkst lietot pirmo reizi, visam jābūt pārbaudītam. Testa pārgājiens pagāja labi - pārliecinājos ka esmu gatavs savam pirmajam 50km pārgājienam.

Pats megamaršs sākās ļoti labi. Un patiesībā arī pagāja ļoti labi. Gāju mierīgā ritmā un kopējais pārgājiens man prasīja nedaudz vairāk kā 9h. Tad vēl es nebiju aprīkojies ar Garmin pulksteni, un manam iepriekšējam viedpulkstenim baterija beidzās drīz pēc pus distances. Trasē ik pa 10km bija atpūtas punkti, kur piedāvāja uzpildīt ūdens pudeles, dažādus snakus u.c. Es biju ieplānojis ilgi atpūtas vietās neuzturēties - izgāju aplīti, apēdu pāris marinētus guķus, auglīti un praktiski neapstājoties devos tālāk distancē. Pēc 35. kilometra, kilometru skaitīšana palēninājās un katrs kilometrs kļuva arvien garāks. Tapēc 40km atpūtas vietā piesēdu, uzpildīju savu ūdens maisu, no kura biju izdzēris 2,5L ūdens un nedzudz atpūtos. Ne pirmo reizi secināju ka neesmu vienīgais kam patīk Minioni - puisis pie dzērienu izdales ļoti nopriecājas par manu Minionu krīūzīti. Pēdējie 10 km pagāja diezgan mierīgi, jo drīz pēc atpūtas vietas man pievienojās arī mana sieviņa un pēdējos kilometrus nostaigajāām kopīgi - varbūt tikai es biju nedaudz klusāks kā parasti mūsu kopējajos pārgājienos. Finišs bija tiešam neaizmirstaamu emociju un enerģijas pilns.,

Nākamajā dienā secināju, ka arī apakšveļai pie zināma kilometru skaita ir nozīme. Manas ikdienas apaakšbikses bija atstājušas sāpīgus nobrāzumus vīļu vietās. Skaidrs - pirkumu sarakstā ieliku arī apakšveļu. Šis ir tikai neliels ieskats tajā, kapēc es nolēmu ka mana pieredze varētu p[alīdzēt citiem, kas tikai sāk domāt par garākiem pārgājieniem.

Uz tikšanos nākamajos bloga ierakstos!

Mārtiņš